NedÄļu pirms ZiemassvÄtkiem pie manÄm durvÄ«m panikÄ ieradÄs mans brÄlis Raiens un viÅa sieva Lindsija ā viÅiem bija pazudis siltums, un viÅu mÄja bija aizsalusi. Lai gan es Å”aubÄ«jos, mans vÄ«rs Neitans un es nolÄmÄm ļaut viÅiem palikt, domÄjot, ka tas bÅ«s tikai dažas dienas. SÄkumÄ viss Ŕķita labi, bet treÅ”ajÄ dienÄ Lindsijas neapdomÄ«gÄ uzvedÄ«ba sÄka krist uz nerviem. ViÅa monopolizÄja mÅ«su galveno vannas istabu, visur atstÄja nekÄrtÄ«bu un pat bez prasīŔanas palÄ«dzÄja man apÄ£Ärbties! TomÄr nekas no tÄ, salÄ«dzinot ar to, kas notika ZiemassvÄtku vakarÄ.

TorÄ«t, kad apsÄdÄmies brokastÄ«s, es pamanÄ«ju kaut ko dÄ«vainu ā pie kamÄ«na, kur tÄ bija izrotÄta, pazuda mammas urna. Kad es par to jautÄju, Lindsija nejauÅ”i atzina, ka viÅa bija izmetusi manas mÄtes pelnus pagalmÄ, jo vÄze viÅu ābiedÄjaā. Es biju Å”ausmÄs. Å ie bija mÅ«su pirmie ZiemassvÄtki bez mammas, un viÅas vÄlmes āpavadÄ«tā ZiemassvÄtkus ar mums ievÄroÅ”ana man un Raienam nozÄ«mÄja visu. Dusmu pilns, es metos ÄrÄ, cerot atgÅ«t, ko varÄju, taÄu bija par vÄlu.

VÄlÄk tajÄ paÅ”Ä naktÄ« Lindsijai sÄkÄs murgs. Asinis stindzinoÅ”s kliedziens mÅ«s pamodinÄja, un mÄs ar Neitanu steidzÄmies uz viÅu istabu, lai atrastu vietu, kas pÄrpludinÄta ar nepatÄ«kami smakojoÅ”iem notekÅ«deÅiem ā tualete bija atkÄpusies! KamÄr Lindsija kliedza un Raiens steidzÄs iztÄ«rÄ«t nekÄrtÄ«bu, mÄs ar Neitanu nespÄjÄm noslÄpt savu jautrÄ«bu. MÄs nevarÄjÄm nedomÄt, ka tas ir karmisks taisnÄ«gums par to, ko Lindsija bija nodarÄ«jusi mammai. SantehniÄ·is nevarÄja ierasties tikai nÄkamajÄ dienÄ, tÄpÄc viÅiem nÄcÄs paciest smaku visu ZiemassvÄtku dienu.

ZiemassvÄtku vakariÅÄs ar plaÅ”o Ä£imeni Lindsija bija neparasti klusa, kamÄr mÄs pÄrÄjie smÄjÄmies un izbaudÄ«jÄm brÄ«vdienas. Kad viÅa mÄÄ£inÄja sÅ«dzÄties par savu pÄrbaudÄ«jumu, Ä£imene vÄrsÄs pret viÅu, satriekta par viÅas rÄ«cÄ«bu. Raiens vÄlÄk pavilka mani malÄ, lai atvainotos, atzÄ«stot, ka nezinÄja, ka Lindsija izdarÄ«s kaut ko tik Å”ausmÄ«gu. Lai gan manas dusmas atkal uzliesmoja, redzot Lindsiju pazemotu un visu izvairÄmu, pagaidÄm Ŕķita pietiekams sods.

TajÄ vakarÄ, kad mÄs ar Neitanu tÄ«rÄ«jÄm, viÅÅ” jokoja, ka varbÅ«t mamma tomÄr ir bijusi kopÄ ar mums, savÄ veidÄ nedaudz atriebjoties. Es iesmÄjos, pirmo reizi sajuzdamÄs vieglÄk, kopÅ” viÅas pelni bija pazuduÅ”i. KamÄr svÄtki nebija pagÄjuÅ”i, kÄ plÄnots, es sajutu mammas klÄtbÅ«tni kopÄ ar mums, spÄcÄ«gÄk nekÄ jebkad agrÄk. Neskatoties uz Lindsijas neapdomÄ«bu, ZiemassvÄtki beidzÄs ar mierinoÅ”u domu, ka kaut kÄdÄ dÄ«vainÄ veidÄ mamma joprojÄm bija daļa no tiem.