Nedēļu pirms Ziemassvētkiem pie manām durvīm panikā ieradās mans brālis Raiens un viņa sieva Lindsija — viņiem bija pazudis siltums, un viņu māja bija aizsalusi. Lai gan es šaubījos, mans vīrs Neitans un es nolēmām ļaut viņiem palikt, domājot, ka tas būs tikai dažas dienas. Sākumā viss šķita labi, bet trešajā dienā Lindsijas neapdomīgā uzvedība sāka krist uz nerviem. Viņa monopolizēja mūsu galveno vannas istabu, visur atstāja nekārtību un pat bez prasīšanas palīdzēja man apģērbties! Tomēr nekas no tā, salīdzinot ar to, kas notika Ziemassvētku vakarā.
Torīt, kad apsēdāmies brokastīs, es pamanīju kaut ko dīvainu — pie kamīna, kur tā bija izrotāta, pazuda mammas urna. Kad es par to jautāju, Lindsija nejauši atzina, ka viņa bija izmetusi manas mātes pelnus pagalmā, jo vāze viņu “biedēja”. Es biju šausmās. Šie bija mūsu pirmie Ziemassvētki bez mammas, un viņas vēlmes “pavadīt” Ziemassvētkus ar mums ievērošana man un Raienam nozīmēja visu. Dusmu pilns, es metos ārā, cerot atgūt, ko varēju, taču bija par vēlu.
Vēlāk tajā pašā naktī Lindsijai sākās murgs. Asinis stindzinošs kliedziens mūs pamodināja, un mēs ar Neitanu steidzāmies uz viņu istabu, lai atrastu vietu, kas pārpludināta ar nepatīkami smakojošiem notekūdeņiem — tualete bija atkāpusies! Kamēr Lindsija kliedza un Raiens steidzās iztīrīt nekārtību, mēs ar Neitanu nespējām noslēpt savu jautrību. Mēs nevarējām nedomāt, ka tas ir karmisks taisnīgums par to, ko Lindsija bija nodarījusi mammai. Santehniķis nevarēja ierasties tikai nākamajā dienā, tāpēc viņiem nācās paciest smaku visu Ziemassvētku dienu.
Ziemassvētku vakariņās ar plašo ģimeni Lindsija bija neparasti klusa, kamēr mēs pārējie smējāmies un izbaudījām brīvdienas. Kad viņa mēģināja sūdzēties par savu pārbaudījumu, ģimene vērsās pret viņu, satriekta par viņas rīcību. Raiens vēlāk pavilka mani malā, lai atvainotos, atzīstot, ka nezināja, ka Lindsija izdarīs kaut ko tik šausmīgu. Lai gan manas dusmas atkal uzliesmoja, redzot Lindsiju pazemotu un visu izvairāmu, pagaidām šķita pietiekams sods.
Tajā vakarā, kad mēs ar Neitanu tīrījām, viņš jokoja, ka varbūt mamma tomēr ir bijusi kopā ar mums, savā veidā nedaudz atriebjoties. Es iesmējos, pirmo reizi sajuzdamās vieglāk, kopš viņas pelni bija pazuduši. Kamēr svētki nebija pagājuši, kā plānots, es sajutu mammas klātbūtni kopā ar mums, spēcīgāk nekā jebkad agrāk. Neskatoties uz Lindsijas neapdomību, Ziemassvētki beidzās ar mierinošu domu, ka kaut kādā dīvainā veidā mamma joprojām bija daļa no tiem.
