Reiz Helovīnā man bija jāatved mans četrgadīgais dēls Miha uz darbu ēdnīcā pēc tam, kad aukle atcēla darbu. Vakariņu steigas laikā es pamanīju, ka viņš ir pazudis.
Panikā es viņu meklēju, bet atradu ugunsdzēsēja rokās, kurš klusi raudāja. Miha paskatījās uz augšu un teica: “Tas ir labi. Tu viņus izglābi. Mans tētis saka, ka tu esi varonis.”
Ugunsdzēsējs bija manāmi satricināts, un es uzzināju, ka viņš bija tuvu manam mirušajam vīram, ugunsdzēsējam, kurš iepriekšējā gadā bija miris. Viņš čukstēja: “Viņš bija mans labākais draugs.” Miha, neievērojot dziļāko nozīmi, pasmaidīja un sacīja: “Tētis saka, ka jūs darījāt visu iespējamo.”
Šī brīža aizkustināts, ugunsdzēsējs iedeva Mikam sava tēva veco nozīmīti un sacīja: “Viņš būtu tik lepns par jums abiem.”
Vēlāk tajā pašā vakarā, kad Mika turēja žetonu rokās, viņš jautāja: “Mammu, tētis joprojām skatās, vai ne?” Es noskūpstīju viņa pieri, saprotot, ka mīlestība nekad īsti neizgaist, un dažreiz bērna ticība var mums atgādināt, ka mēs nekad neesam vieni.
