Pēc sāpīgas šķiršanās Fēbe ilgojās pēc tīras lapas. Viņa pārcēlās uz mājīgu māju klusā rajonā, cerot atjaunot mierīgu dzīvi kopā ar savu sešgadīgo meitu Liliju. Sākot izpakot mantas, viņas sagaidīja sirsnīga, vecmāmiņas mīloša kaimiņiene, kas pārejas periodā ātri vien kļuva par mierinošu pavadoni.
Tiklīdz viņas iekāpa gleznainajā mājā uz Meiplas ielas, Fēbe sajuta cerības dzirksti. Tagad viņas bija tikai viņa un Lilija, sākot visu no jauna pēc nemierīga gada. Pagātnes smagums nedaudz nomierinājās, kad Lilija ar bērnišķīgu skaidrību teica: “Viss kārtībā, mammu. Man nepatīk, kad tētis kliedz.” Šī klusā pārliecība stiprināja Fēbes apņēmību virzīties uz priekšu.
Viņu jaunā kaimiņiene Heizela Tompsone iepazīstināja ar sevi, pasniedzot šķīvi mājās gatavotu cepumu un sirsnīgu cilvēka, kuram patiesi rūp, sirsnību. “Laipni lūgta, mīļā,” viņa pasmaidīja. “Es dzīvoju tepat blakus.” Fēbi aizkustināja viņas laipnība, un viņa dalījās: “Mums tiešām bija nepieciešams jauns sākums.”
Heizela uzstāja palīdzēt izsaiņot mantas, atvairot Fēbes protestus ar humoru un mirdzumu acīs. Abas sievietes pavadīja dienu, sarunājoties un iekārtojot Lilijas istabu, pārvēršot saspringto dienu gandrīz vai patīkamā. Fēbe bija pārsteigta, cik ātri Heizelas klātbūtne kļuva par mierinājuma avotu.
Kad Fēbe izteica pateicību — un vainas apziņu — par Heizelas laika veltīšanu, Heizele viņu maigi nomierināja. “Šeit ir pārāk kluss. Pēdējā laikā es reti tieku ārā, tāpēc tava kompānija ir bijusi jauka.” Tajā vakarā, kad Lilija uzturējās pie vecmāmiņas, Heizele uzaicināja Fēbi uz vakariņām. Kamēr viņas kopā ēda Heizelas siltajā virtuvē, Fēbe klusībā pateicās liktenim par to, ka šī maigā dvēsele ir novietota blakus mājā.
Nākamajā rītā, malkojot kafiju, Fēbe pamanīja uz kastes aploksni ar uzrakstu “Jaunajam īpašniekam”. Iekšā bija sirsnīga vēstule no Heizelas.
Viņa paskaidroja, ka pagrabā dzīvo unikāls iemītnieks — eksotisks bruņurupucis vārdā Šeldons. Heizela par viņu rūpējās kopš iepriekšējā īpašnieka nāves, bet vairs nevarēja to darīt. Viņa lūdza Fēbei apsvērt iespēju viņu uzņemt, lai gan iepriekš Lilijas dēļ viņa atturējās par to pieminēt.
Fēbe bija apstulbusi. Lai gan lūgums bija sirsnīgs, viņa zināja, ka nespēs tikt galā ar papildu atbildību. “Atvainojiet, Tompsonas kundze,” viņa maigi teica. “Mēs ieradāmies šeit, lai vienkāršotu savu dzīvi. Es vienkārši šobrīd nevaru uzņemties vairāk.”
Heizela laipni pieņēma lēmumu, norādot: “Bruņurupuči simbolizē ilgmūžību un dzīves ciklus dažās kultūrās.” Fēbe lūdza viņu pārvietot Šeldonu pirms Lilijas atgriešanās, un Heizela laipni piekrita.
Tomēr Fēbe nespēja atbrīvoties no vilšanās sajūtas — nevis Heizelas, bet gan pašas sevī. Jaunais sākums, uz kuru viņa bija cerējusi, tagad šķita sarežģīts un nenoteikts. Lai gan tas bija grūti, viņa nolēma pārdot māju. Viņa sāka meklēt citu vietu — tādu, kurā nebūtu pārsteigumu, tādu, kur viņa un Lilija patiesi varētu sākt visu no jauna.
Pirms zvana savam nekustamā īpašuma aģentam, Fēbe izvirzīja vienu stingru nosacījumu: “Lūdzu, bez dzīvniekiem. Mēs ar Liliju vēl neesam tam gatavas.”
Lai gan viņas uzturēšanās bija īsa, Fēbe devās prom ar pateicību par Heizelas laipnību un rūgteni saldu cerību, ka par Šeldonu parūpēsies kāds piemērotāks. Kas attiecas uz Fēbi un Liliju, viņu ceļš uz dziedināšanu un vienkāršību turpinājās — tikai ne uz Kļavu ielas.
