Bēres noritēja, kā paredzēts, — lēni, svinīgi un klusi, ko pārtrauca tikai apslāpētas šņukstas un priestera vārdi. Istabas centrā stāvēja ar baltu audumu izklāts zārks. Tajā gulēja jauns vīrietis, kura dzīvība traģiski aprāvās negadījumā. Viņam blakus stāvēja viņa bālā, apmulsušā izskata sieva un viņu divus gadus vecā meita melnā kleitā.
Mazā meitene klusībā stāvēja, turoties pie zārka malas. Pieaugušie no viņas daudz negaidīja — vairums uzskatīja, ka savā vecumā viņa nespēj patiesi aptvert nāves jēdzienu.
Ceremonijas beigās divgadīgo meitiņu pieveda tuvāk zārkam. Viņa ilgi skatījās uz savu tēvu. Sākumā klusībā, tad sarauca pieri un pēkšņi iesaucās ar sirdi plosošu izmisumu:
“Tēt, mosties augšā! Neguli! Tēt, atver acis!”
Istaba sastinga.
Viņa pastiepās pretī tēva sejai, maigi noglaudīja viņa vaigu un caur asarām atkārtoja:
“Tēt, mosties augšā! Neguli!”
Daži sērotāji nolieca galvas, pieņemot, ka tas ir tikai apjukuša bērna emocionāls uzliesmojums. Daži cilvēki sāka raudāt. Bet tad meitene iztaisnojās, norādīja uz tēva seju un teica:
“Viņš ir nobijies! Tētis man teica: “Esmu šeit, palīdzi man!” Viņš ir iekšā! Viņš neaizgāja!”
Iestājās nāves klusums.
Tad notika kaut kas šausminošs.
Pieaugušie apmainījās ar nemierīgiem skatieniem.
Viens no radiniekiem čukstēja:
“Varbūt… viņa kaut ko juta?”
Māte steidzās nomierināt meitu, bet meitene viņu atvairīja un kliedza:
“Tētis raud! Es viņu dzirdu! Viņš neaizgāja! Kāpēc tu viņu ieslēdzi sevī?!”
Sieviete nokrita ceļos blakus zārkam, viņas lūpas trīcēja:
“Ko tu dzirdēji, mīļā? Ko viņš tev teica?”
Mazā meitenīte, joprojām šņukstot, čukstēja:
“Viņš teica: “Man nevajadzēja iet… viņi to izdarīja tīšām…””
“PVO?”
“Mans tēvocis, tēta brālis.”
Vārdi pārņēma istabu kā pērkons.
Pat tie, kas bija valdījuši asaras, apklusa. Jo tikai dažas dienas pirms vīrieša nāves bija klīdušas čukstas – par dīvainu vēlu nakts braucienu, par satrauktu skatienu viņa sejā, par kaut ko īsti nelāgu.
Klusums. Smags. Saspringts.
Visi pagriezās pret vīrieti pelēkajā uzvalkā, kas stāvēja pie sienas. Viņš bija mirušā vīrieša brālēns — viens no tuvākajiem radiniekiem —, kurš nepārtraukti palīdzēja ģimenei un pat organizēja bēres.
“Ko tu teici?” meitenes māte čukstēja, nobālēdama.
“Tētis man teica… vakar vakarā… Viņš atnāca. Viņš raudāja. Teica, ka tēvocis viņu aizveda… un tad mašīna nokrita…” Meitene šņukstēja, bet runāja skaidri. “Un tagad tētis ir tur, un viņš ir pavisam viens…”
Brālēns mēģināja runāt, bet viņa lūpas drebēja. Viens viesis ātri izgāja no istabas. Cits jau zvanīja numuru.
Atraitne ar trīcošu roku pacēla meitu, cieši pieglauda viņu sev klāt un nočukstēja:
“Pastāsti man, kā viņš nāca…”
“Es pamodos, un tētis sēdēja uz gultas. Viņš bija slapjš un bēdīgs. Viņš teica: “Pasaki mammai… tēvocis zināja. Viņš lika man iet…” Meitene paskatījās uz zārku. “Viņš negribēja, lai tu uzzinātu…”
Nākamajā dienā ģimene iesniedza policijas ziņojumu. Tika uzsākta jauna izmeklēšana. Novērošanas kameru ierakstos bija redzams, kā bojāgājušais vīrietis un viņa brālēns negadījuma naktī ilgi sarunājās pie automašīnas.
Un, kad lieta tika atsākta, tiesu medicīnas eksperti konstatēja iejaukšanās automašīnas bremžu sistēmā.
Mazā meitene nekādi nevarēja no tā visa zināt.
Bet viņa dzirdēja tēva balsi.
