Es gulēju ar 39,5°C drudzi, kad vīramāte mani apšļakstīja ar aukstu ūdeni un lika celties un uzņemt viesus — tieši tad es to arī izdarīju… 🫣😲
Mana temperatūra bija 39,5°C, viss ķermenis sāpēja, kakls bija kā apdedzināts ar smilšpapīru, galva plīsa un ausīs zvanīja. Nolēmu vismaz īsi nosnausties, ietinusies segā, lai uz brīdi aizmirstu agoniju. Miegs šķita vienīgais glābiņš.
Sākumā man rādījās dīvaini, smagi murgi — it kā es bristu pa bieziem dubļiem un kāds mani velk dziļāk. Pēkšņi man sejā ietriecās ledaina ūdens straume. Es strauji pamodos, ievilku elpu un tik tikko atvēru acis, lai ieraudzītu virs sevis siluetu.
— “Tu vēl guli?!” — man ausīs iedūrās asa, aizsmakusi balss.
Tā bija mana vīramāte. Viņas seja bija kā akmens, lūpas savilktas plānā, gandrīz baltā līnijā. Rokas bija savilktas dūrēs. Viņa stāvēja man virsū, it kā būtu pieķērusi mani darām kaut ko apkaunojošu.
— “Celies augšā!” — viņa gandrīz iekliedzās. — “Viesi būs pēc stundas! Visam jābūt mirdzošam! Tīram, klājiet galdu! Nesēdiet tur kā slinka meitene!”
Es gribēju kaut ko teikt, bet man nebija spēka. Tā vietā es cīnījos, lai pieceltos, un mēģināju noslaucīt auksto ūdeni no sejas, jūtot, kā pār ķermeni pārskrien drebuļi.
— “Mammu… man ir 39,5 grādi drudzis… Es pat galvu nevaru pacelt…” — mana balss bija vāja.
Bet viņa man tikai pamāja.
— “Ak, beidz žēloties! Visi saslimst. Arī es biju slims, bet es tik un tā visu izdarīju! Neuzdrošinies mani samulsināt viesu priekšā!”
Kaut kas manī pārtrūka. Viņas vārdi nebija tikai nežēlīgi — tie bija vienaldzīgi, auksti, kā ūdens, kas mani tikko bija samērcējis.
Un tieši tad es to izdarīju — lietu, kas lika manai vīramātei panikā lūgt man piedošanu, kamēr man tas nemaz nerūpēja.
Es lēnām piecēlos no gultas. Manas kājas trīcēja, pasaule griezās, bet es pagāju viņai garām, nepasakot ne vārda. Mans telefons bija uz naktsskapīša — es to satvēru un sastādīju 103 tieši viņas acu priekšā.
— “Sveiki, ātrā palīdzība? Jūtos ļoti slikti… mana temperatūra ir gandrīz 40, man ir smags vājums, sāpes kaklā un galvā… jā, adrese ir [adrese].”
Mana vīramāte iesaucās:
— “Ko jūs darāt? Viesi būs pēc stundas!”
— “Viesi ir tavi. Man ir iekaisums un drudzis. Un šis ir mans dzīvoklis.” — es to pirmo reizi pateicu skaidri un mierīgi, bez ierastajiem attaisnojumiem.
Kamēr es krāmēju somu, viņa skraidīja pa virtuvi, murminot par savu “trako vedeklu”. Bet divdesmit minūtes vēlāk, kad ieradās ātrā palīdzība, es biju gatavs. Ārsts pārbaudīja manu temperatūru un kaklu, tad teica:
— “Mēs braucam uz slimnīcu. Tas ir nopietni.”
Es paķēru savu jaku un pirms aiziešanas paskatījos uz savu vīramāti:
— “Kad es atgriezīšos, ne tevis, ne tavu viesu šeit nebūs. Un tu nekad šeit neieradīsies bez manas atļaujas. Nekad.”
Viņa atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet es aizvēru aiz sevis durvis.
