Pirmās jūgendstila ēkas Rīgā sāka parādīties jau 1899. gadā, iezīmējot radikālas pārmaiņas pilsētas arhitektūras ainavā. Līdz 1904. gadam iepriekšējā eklektisma dominance būvniecībā bija pilnībā izzudusi, dodot ceļu jūgendstila krāšņajām un izteiksmīgajām formām. Šis jaunais arhitektūras stils Rīgā iedvesmojās no tā laika vācu, austriešu un somu tendencēm, tomēr tas palika dziļi iesakņojies vietējās kultūras un mākslas tradīcijās.
Lielāko daļu projektu īstenoja vietējie arhitekti, no kuriem lielākā daļa bija absolvējuši 1869. gadā dibinātā Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļu. Šie arhitekti savos projektos ienesa gan tehniskās zināšanas, gan izpratni par pilsētas vēsturisko un kultūras kontekstu.
Rīgas jūgendstila kustība ir ievērojama ar savu formālo daudzveidību, aptverot plašu stilistisko izpausmju klāstu. Lai gan daudzas ēkas izceļas ar ārkārtēju dekoratīvo elementu bagātību, vērojama arī dominējoša strukturālas skaidrības un atturības sajūta, kas atspoguļo augsti profesionālu un izsmalcinātu pieeju arhitektūras projektēšanā. Starp atšķirīgākajiem apakšstiliem ir tā sauktais perpendikulārais jūgendstils, kam raksturīga vertikālisms un ģeometriskas formas, un nacionālais romantisms, kas centās paust latviešu nacionālo identitāti, izmantojot arhitektūras motīvus un ornamentus. Pēdējais virziens parādījās kā īpaši spēcīga reakcija uz Latvijas tautas augošo kultūras pašapziņu 20. gadsimta sākumā, integrējot pilsētvides audumā tautas iedvesmotus rakstus, simboliskus elementus un dabas motīvus.
Jūgendstils Rīgā pārstāv vairāk nekā tikai vienu arhitektūras stilu; tā ir visaptveroša kultūras parādība, kas apvieno visas vizuālās mākslas harmoniskā veselumā. Fasādes, interjeri, metāla izstrādājumi, vitrāžas un skulpturālā dekorācija tika iecerētas kā daļa no vienotas mākslinieciskās vīzijas, sapludinot robežas starp arhitektūru un mākslu. Šī profesionālā un daudzpusīgā pieeja pārveidoja Rīgu par vienu no ievērojamākajām jūgendstila pilsētām Eiropā, un vairāk nekā trešdaļa pilsētas centra ēku atspoguļo šo stilu. Kustība ne tikai veidoja pilsētas estētisko identitāti, bet arī kļuva par apliecinājumu tās arhitektu, amatnieku un mecenātu radošumam, prasmēm un kultūras ambīcijām.
