Dāvis Sīmanis jr., kinorežisors un operators, pēdējos gados strauji ieguvis atpazīstamību Latvijā. Viņa debija kā pilnmetrāžas spēlfilmas režisoram notika 2016. gadā ar filmu “Pelnu sanatorija”, kas iezīmēja jaunu posmu viņa karjerā. Šogad kinoteātros skatītājiem būs iespēja iepazīties ar viņa otro darbu “Tēva nakts”, kas sola vēl dziļāku ieskatu latviešu kino tendencēs. Sarunā ar Dāvi viņš atklāj, kā nonāca līdz režisora profesijai un ko nozīmē būt kino pasaules veidotājam.
Kad jautājam, kāpēc viņš izvēlējās kino, nevis citu mākslas veidu, Dāvis atzīst, ka kino ļauj visplašāk izpausties un nav saistīts ar vienu konkrētu prasmi. Režisoriem jābūt vispusīgiem, jāizprot dažādas mākslas formas un jāspēj tās izmantot stāsta veidošanā. “Kino nav abstrakta pasaule, tas ir saistīts ar mūsu dzīvi, dokumentālajā kino atspoguļojot realitāti, mākslas kino radot jaunas pasaules, kurās atklājas esošā dzīve,” viņš skaidro. Šī iespēja manipulēt ar realitāti un tajā pašā laikā atklāt cilvēka pieredzi Dāvim šķita dabiskākā izvēle.
Par izglītības nozīmi viņš atzīst, ka strādājis kino no agras jaunības, sākot kā operatora asistents un montāžas režisors. Tomēr vidusskolas gados viņš izvēlējās studēt vēsturi un filozofiju, izvairoties no tiešas kino ietekmes. Tikai vēlāk doktorantūrā Dāvis izvēlējās kino teoriju, kas bija loģisks iepriekšējo pieredžu turpinājums.
Runājot par to, kas nepieciešams, lai kļūtu par režisoru, Dāvis uzsver patiesu interesi par kino, nevis vēlmi pēc atzinības vai sociālās klātbūtnes. Viņš iesaka jaunajiem režisoriem apgūt kino vēsturi pēc iespējas plašāk un regulāri skatīties filmas, lai saprastu dažādus stilus un paņēmienus. Vienlaikus svarīgi ir spēt stāstīt par tēmām, kas satrauc un aizrauj, neatkarīgi no tā, vai tās izglīto vai izklaidē skatītāju. Dāvis brīdina par jauniešu kļūdu – mēģināt imitēt citus režisorus – un uzsver autora rokraksta nozīmi katrā darbā.
Par kino režisora būtību viņš saka, ka tas ir cilvēks, kas atbild par filmas kopējo māksliniecisko darbu. Režisors nedomā tikai par savu lauciņu, viņa uzdevums ir sapludināt operatora darbu, aktieru sniegumu, scenāriju un montāžu vienotā, emocionāli spēcīgā stāstā. Dāvis uzsver, ka tas prasa gan tehnisku zināšanu, gan intuīciju, gan spēju saprast cilvēku un viņa emocijas, radot filmu, kas uzrunā skatītāju visdažādākajos līmeņos.
Šī dziļā ieskatā latviešu kino pasaulē un Dāvisa personīgajā pieredzē atklājas, ka režisora darbs ir vairāk nekā amats – tas ir intensīvs, radošs ceļojums, kurā vienlaikus satiekas māksla, tehnika un dzīves izpratne.
