Mans vīrs katru vakaru uz divām stundām ieslēdzās vannasistabā. Kādu nakti es paķēru lukturīti, lai izpētītu, un aiz flīzēm es atklāju caurumu. Cauruma iekšpusē bija dīvaini iepakojumi… 😱😱
Pēdējā laikā mans vīrs uzvedās arvien dīvaināk. Sākumā domāju, ka viņam varētu būt mīļākā. Vakaros viņš pazuda, un mājās ilgi sēdēja klusumā, it kā iegrimis domās. Bet tad es sapratu, ka runa nemaz nav par citu sievieti.
Katru dienu viņš ieslēdzās vannasistabā. Viņš aizvēra durvis, ieslēdza ūdeni, lai apslāpētu skaņas, un varēja tur nosēdēt divas stundas no vietas. Viņš nekad neņēma līdzi telefonu, tāpēc nerunāja ne ar vienu. Es viņam vairākas reizes jautāju:
— “Ko tu tur tik ilgi dari?”
Un katru reizi asā atbilde bija viena un tā pati:
— “Nekas. Tā nav tava darīšana.”
Ziņkārība pieauga līdz ar nemieru. Ko viņš slēpa? Kāpēc viņš uzvedās tik dīvaini?
Kādu nakti, kad viņš bija aizmidzis, es nolēmu riskēt. Paķēru lukturīti, lai neieslēgtu gaismu un nepamodinātu viņu, un klusi iegāju vannasistabā. Viss izskatījās normāli. Tīras flīzes, balta vanna, pazīstama ziepju smarža.
Bet, kad grasījos atgriezties gultā, kaut kas piesaistīja manu uzmanību.
Aiz tualetes sienā bija skrambas un plaisas, bet mēs tikko bijām renovējuši vannas istabu, tāpēc no kurienes tās radās?
Es pieskāros flīzēm. Viena sakustējās. Ar vienu grūdienu flīzes gabals nokrita uz grīdas, atklājot tumšu caurumu sienā. Es sastingu, sirds dauzījās straujāk. Iekšā kaut kas bija paslēpts. Es pastiepu roku iekšā un izvilku plastmasas maisiņu. Tad vēl vienu.
Manas rokas trīcēja. Es atplēsu iepakojumu un gandrīz noģību aiz šausmām 😲😱. Maisos bija…
Sieviešu rotaslietas: gredzeni, rokassprādzes, kaklarotas… visas notraipītas ar brūngani sarkaniem plankumiem. Izžuvušas asinis. Pie viena gredzena pat bija pielipusi kāda cita matu šķipsna.
Man palika slikti. Vēlāk es uzzināju, ka mans vīrs bija ņēmis šos priekšmetus no nozieguma vietām. Es nezinu, cik sieviešu bija kļuvušas par viņa upuriem, bet katra rotaslieta bija trofeja, atgādinājums par viņa briesmīgajiem darbiem.
Es ātri, gandrīz panikā, visu saliku atpakaļ maisos, paslēpu tos bedrē un nomainīju flīzi.
Tajā naktī es ne mirkli negulēju. Es gulēju viņam blakus, klausoties viņa vienmērīgajā elpošanā, kamēr mani vajāja asinīm notraipīto gredzenu un kaklarotu tēli. Es sapratu, ka vīrietis, kas guļ man blakus, ir briesmonis.
Nākamajā rītā es neteicu ne vārda. Sapakoju mantas, aizcirtu durvis un devos tieši uz policiju. Es viņu vairs nekad neredzēju, bet domāju, ka galu galā viņš tika notverts.
