Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa‑Egliena pavēra sirdi vaļā dziļāk nekā jebkad agrāk, stāstot par šo gadu — tādu, kādu viņa nekad iepriekš nebija pieredzējusi. Ziemassvētku brīnumi, viņasprāt, tiešām notiek katru gadu, bet šoreiz svētku noskaņa ir savādāka, smagnējāka un emocionāli piesātinātāka, jo Ditas ģimenē ir bijis smags pārbaudījums — viņas vīra veselības sarežģījumi, kas mainījuši gan ikdienu, gan perspektīvu uz dzīvi.
Viņa atklāj, ka svinības un mūzika šajā svētku sezonā kļuvušas par kaut ko vairāk nekā tradīciju — tās ir tilts, kas ved pār grūtībām. Pašā Ziemassvētku vakarā aktrise plāno pavadīt laiku klusi un sirsnīgi kopā ar ģimeni, klausoties mūzikā un ļaujot sirdij atpūsties no dienas smaguma. Savukārt kopā ar komponistu Uldi Marhileviču viņa šajā sezonā dāvā klausītājiem koncertu “Vēl mirkli padomā par mani…”, kas, pēc Ditas vārdiem, ir kā pateicība dzīvei un mīlestībai, kas papildina ne tikai svētku gaisotni, bet arī cilvēku dvēseles.
Šis gads bijis pilns pārbaudījumu, un galvenais, ko Dita vēlas, ir spēks — ne tikai fizisks, bet arī garīgs un emocionāls. Viņa uzsver, ka svētki dod spēku, bet grūtībās tie jāsvin ar vēl lielāku sparu nekā mierīgos laikos, jo tie dod cerību un palīdz saglabāt gaismu sirdī. Viņas vīra — aktiera Mārtiņa Egliena — veselības situācija ir bijusi ģimenes galvenais izaicinājums. Aktieris šajā sezonā nav varējis kāpt uz teātra skatuves, jo veselības problēmas ir skārušas viņa balsi — viņa galveno instrumentu. Tas ir bijis smags trieciens, ko neviens ģimenes loceklis nav ignorējis, un, lai gan viņi tiek galā ar šo situāciju klusumā, tas ir atstājis dziļas pēdas.
Dita neslēpj, ka par šo tēmu runāt publiski nav viegli. Viņa skaidri norāda — atklāt detaļas par Mārtiņa veselību viņa neplāno un šo privāto cīņu negrib padarīt par sabiedrisku tēmu. Bet viņa vēlas uzsvērt, ka pārmaiņas — gan profesionālajā dzīvē, gan personīgajā — ir tas, ko viņa cer sagaidīt jaunajā gadā. Viņas vārdi ir piesātināti ar dziļu vēlmi nestīstīties bailēs, neļauties šausmām vai pašapmierinātībai. Dzīve pēc viņas domām ir kustība — tā neapstājas, un arī mēs tai nevaram pretoties.
Aktrise stāsta, ka viņa grib, lai visiem pietiek spēka noturēt skatienu uz priekšu — ar apziņu, ka dzīve ir ceļš, kas jāturpina, neatkarīgi no šķēršļiem. Viņas izteikumi ir kā pašas meditācija par to, kas patiesi ir svarīgs: veselība, mīlestība, tuvība un ticība tam, ka drīzumā pienāks gaišāki brīži. Viņa arī piebilst, ka svētku gaisma un prieks jāatrod katrā mazā mirklī, jo tikai tā iespējams turpināt ceļu ar paceltu galvu un sirdi, kas nav nokarota pārbaudījumu smaguma dēļ.
Ditas stāsts ir ne tikai par grūtībām, bet arī par neizsmeļamu cerību. Viņas atklāsme liek domāt, ka pat visdziļākajos dzīves posmos ir iespējams saglabāt ticību sev un saviem mīļajiem, un ka svētki var kļūt par atspēriena punktu, ja tiem ļauj atstāt savu siltumu mūsu sirdīs. Šie vārdi — par spēku, mīlestību un dzīves turpināšanu — iedvesmo domāt par to, kas patiesi ir būtiski, un kā mēs varam turpināt soļot uz priekšu, neskatoties uz to, cik smaga ir ceļa nogāze.
