Mēs satikāmies vakarā, kas šķita gandrīz neticams savā klusajā burvībā. Māras Upmanes-Holšteines dārzā mirgoja lampiņu virtenes, sveces dega ar mierīgu liesmu, un gaiss bija piepildīts ar sajūtu, ka šeit notiek kaut kas īpašs. Šajā gaismā es piegāju pie Rēzijas Kalniņas, noskūpstīju viņas roku un, paceļot galvu, zem melnās platmales ieraudzīju acis — siltas, dzīvas, jautājošas. Tajās bija kaut kas tāds, kas uzreiz liek apstāties un ieklausīties. «Kas tu esi?» viņa mierīgi vaicāja, it kā šis jautājums būtu pats svarīgākais pasaulē.
Pāris nedēļas vēlāk mēs sēžam viens pret otru jau citā vietā, bet ar to pašu sajūtu, ka saruna būs dziļa un neizbēgami personiska. Šoreiz jautājumu uzdodu es.
– Iedomājies, ka esmu citplanētietis, kurš tikko nonācis uz Zemes. Esmu iemācījies dažas lietas. Zinu, kas ir stikls, kas ir tēja, kas ir telefons. Bet es joprojām nesaprotu, kas ir sieviete. Vai tu vari man to izskaidrot?
Rēzija uz mirkli paskatās tieši acīs, it kā pārbaudot, vai es tiešām esmu gatavs dzirdēt atbildi.
– Tu kā citplanētietis zini, kas ir bērns?
Šis pretjautājums atver sarunai pavisam citu dziļumu. Tajā nav nedz ironijas, nedz viegluma — tikai mierīga pārliecība, kas nāk no pieredzes. Rēzijai piemīt reta spēja runāt par mīlestību bez patosa un liekām dekorācijām. Viņa to nevis izdomā, bet izdzīvo. Jo mīlestību viņa pazīst tikpat labi kā sāpes.
Vēlāk viņa to pasaka pavisam vienkārši, bez skaļiem vārdiem:
«Esmu kā naktstaurenis bieži situsies pret spuldzi, domājot, ka tā ir tā lielā gaisma.»
Šajos vārdos ir visa viņas pieredze — kļūdas, vilšanās, cerības un atkārtoti mēģinājumi. Tajos ir atzīšanās, ka ceļš uz gaismu ne vienmēr ir taisns un skaidrs. Reizēm tas ved caur ilūzijām, sāpēm un situācijām, kurās nākas sadurties ar realitāti.
No ārkārtīgi dziļām un lielām sāpēm — fiziskām, garīgām un emocionālām — un arī izmantošanas viņa ir nonākusi līdz mieram. Tas nav noticis vienā dienā, un tas nav bijis viegli. Bet tieši šis ceļš viņu ir atvedis tur, kur viņa ir tagad.
Gaismā. Un mīlestībā. Beidzot.
