Dzejnieks Normunds Beļskis piedzīvojis pārmaiņas, kas burtiski mainījušas viņa ārieni un ikdienu. Pēc barikāžu atceres koncerta viņa telefons nav rimis – zvanījuši sen neredzēti paziņas, kuri neticējuši savām acīm. “Viņi saka – mēs tevi vairs nevaram atpazīt, kas ar tevi noticis?” ar smaidu atceras Beļskis. Un viņu var saprast – vēl pirms dažiem gadiem dzejnieks svēra gandrīz 150 kilogramus.
Tagad svars sarucis gandrīz uz pusi, un pats Normunds atzīst, ka pārmaiņas bijušas tik krasas, ka dažkārt pat viņam pašam grūti noticēt, kāds viņš izskatījies agrāk. Viņš neslēpj, ka svara zaudēšanā palīdzējušas tā sauktās “populārās Holivudas zāles”, par kurām pēdējā laikā runā visur.
Tomēr šis ceļš nav sācies ar vēlmi izskatīties citādi. Pagrieziena punkts bijušas veselības problēmas, kas kļuvušas par skaļu signālu, ka tā turpināt vairs nedrīkst. Gadiem ilgi dzīvojot, sev neko neatsakot, Beļskis bija sasniedzis ļoti lielu svaru. “Pirms diviem gadiem man bija jāveic abu gūžu endoprotezēšana, bet svars bija uzaudzis pa krietno… Kauns pat teikt, cik,” viņš atklāti atzīst.
Tolaik ārsti devuši skaidru signālu – ar tik lielu svaru jaunās gūžas ilgi nekalpos. Tas bijis brīdis, kad nācies paskatīties realitātei acīs. Katrs solis, katra kustība, katra diena kļuvusi par atgādinājumu, ka veselība vairs nav pašsaprotama lieta.
Tieši šī apziņa kļuvusi par starta punktu pārmaiņām. Svars sācis kristies, ķermenis pamazām mainījies, un līdz ar to mainījusies arī apkārtējo reakcija. Cilvēki, kas viņu nebija redzējuši kādu laiku, tagad sastopoties uz ielas, skatās ar izbrīnu un jautā, kas noticis.
Pašam dzejniekam šis process bijis ne tikai fizisks, bet arī emocionāls piedzīvojums. No cilvēka ar gandrīz 150 kilogramiem viņš kļuvis par pavisam citu vīrieti – tādu, kuru dažkārt pat pats spogulī nepazīst. Un tieši tas, iespējams, ir visspēcīgākais pierādījums tam, cik lielas var būt pārmaiņas, ja dzīve piespiež pieņemt smagus, bet nepieciešamus lēmumus.
