Nenovēršami, burtiski kā vējš, kas pāries cauri sirdij, nāk stāsts par Eimiju Džeidu Vainhausu – britu leģendu, kuras balss aizkustināja miljoniem, bet dzīves beigas iededza notikumus, par kuriem līdz šim daudzi nereti sprieda pavirši. Šomēnes pagāja vairāk nekā desmit gadi, kopš Eimija, tikai 27 gadu vecumā, devās mūžībā. Un šajā klusumā starp atmiņām un mūziku viņas mamma Dženisa Vainhausa-Kolinsa atklāj to, ko daudzi neredzēja vai nesaprata – to, ka Eimija nekad nebija tikai cīnītāja ar atkarībām, bet gan sarežģīta, dabiski talantīga sieviete ar dziļu dzīves jūtu, ko pasaules uzmanība bieži vien izkropļoja.
Visi zina par “Rehab”, par trauksmainajiem gadiem un publiskajām dēkas, bet Dženisa uzskata – viss tas bija tikai fragmenti no daudz lielāka stāsta. Viņas meita nemīlēja alkoholu mātes klātbūtnē un nekad nebūtu iedegusi cigareti pie viņas, jo cienīja ģimeni un vērtības, ko māte viņai iemācīja. Eimijas mājās Camdenā, kur viņa reiz spēlēja un rakstīja dziesmas, bija drošības sala no ārpasaules drāmām, un tas daudziem faniem var šķist pārsteidzoši – šī mīlestība un respektēšana pret ģimeni nekad nebija tikai mākslinieces fasāde.
Bet liktenis ir nežēlīgs: ekspertīzē tika konstatēts, ka Eimijas organismā nāves brīdī alkohola līmenis pārsniedza piecas reizes normas robežas, un oficiālais nāves iemesls bija saindēšanās ar alkoholu. Šī mūziķe, kura savas dzīves laikā izveidoja tikai divus studijas albumus, atstāja iespaidu, ko nespēj izlabot laiks vai nepareizi priekšstati. Viņas balss, stils, personība un intensitāte – tas viss paliek mūzikā, ko viņa radīja, un sirdīs, kuras viņa aizskarusi.
Šī ir arī ģimenes stāsts par mīlestību un sāpēm. Dženisa un viņas vīrs Ričards Kolinss atceras pēdējo sarunu ar Eimiju: viņa teica “Es tevi mīlu, mammu,” un šīs vārdi kļuva par neaizmirstamu atmiņu, kas paliks ar viņiem mūžīgi. Tas, ka Eimija mīlēja savu ģimeni, ir vairāk nekā tikai vārdi – tas ir fakts, ko pierāda katrs mirklis, ko viņa pavadīja kopā ar tuviniekiem. Un šis stāsts, ko mamma tagad atklāj, ir aicinājums paskatīties uz Eimiju ne tikai caur tabloīdu sensāciju prizmu, bet kā uz reālu personu ar sapņiem, cerībām un cilvēcīgām vājībām.
Eimijas ģimene arī izveidoja labdarības fondu, kas darbojas, lai palīdz cilvēkiem cīnīties ar atkarībām, un šis projekts kļuva par mantojumu, kas runā par Eimijas sirdi un par to, cik daudz viņa centās pārvarēt savus dēmonus. Ģimenes atklātie stāsti un dokumentālā filma atgādina, ka pat tad, ja pasaule redz tikai skandālus un dramatiskas ainavas, aiz tām vienmēr ir cilvēks – ar mīlestību, sapņiem un reālu dzīvi, kuru nevar samazināt līdz vienkāršām etiķetēm.
