Latvijas sabiedrībā pazīstamā rakstniece un viedokļu līdere Dace Rukšāne ir nākusi klajā ar negaidītu un dziļi emocionālu iniciatīvu, kas jau paspējusi saviļņot dāmu sirdis visā valstī. Viņa ir radījusi kaut ko unikālu – Sieviešu ordeni. Šis nav parasts apbalvojums, ko pasniedz svinīgās valsts ceremonijās pie dārgiem klātiem galdiem; tas ir simbols, kas dzimis no pašas Daces personīgās pieredzes, novērojumiem un vēlmes izcelt to neredzamo spēku, ko katra sieviete ikdienā nes uz saviem pleciem.
Ideja par šāda apbalvojuma izveidi Dacei Rukšānei radās brīdī, kad viņa aizdomājās par to, cik bieži sieviešu sasniegumi paliek nepamanīti. Mēs esam pieraduši pie ordeņiem, ko piešķir par nopelniem tēvzemes labā, par gadiem ilgu darbu zinātnē vai mākslā, taču rakstniece vēlējās radīt ko tādu, kas godinātu ikdienas varonību. To drosmi, kas nepieciešama, lai audzinātu bērnus, lai pārvarētu smagas dzīves krīzes, lai vienkārši izturētu un nezaudētu sevi šajā steidzīgajā pasaulē. Tas ir ordenis par izturību, par mīlestību un par spēju būt sievietei, neskatoties ne uz ko.
Dace atklāti dalās pārdomās, ka šis Sieviešu ordenis ir kā atgādinājums katrai no mums – tu esi svarīga, tu esi pamanīta. Viņa uzsver, ka sievietes bieži vien pašas sevi noliek pēdējā vietā, upurējot savas vēlmes citu labā. Ordenis kalpo kā fizisks pierādījums tam, ka šie pūliņi nav velti. Tas ir mākslinieciski izstrādāts simbols, ko nēsāt pie sirds, sajūtot piederību lielai, spēcīgai un atbalstošai māsu saimei.
Pati iniciatīva jau sākusi dzīvot savu dzīvi sociālajos tīklos, kur dāmas neslēpj sajūsmu. Rukšānes drosme runāt par lietām, kas citkārt tiek noklusētas, ir devusi grūdienu daudzām sievietēm beidzot paslavēt pašām sevi. Rakstniece norāda, ka ordenis nav jānopelna ar kaut kādiem pārdabiskiem varoņdarbiem – tā ir atzinība par to, ka mēs vispār esam un spējam radīt skaistumu sev apkārt.
Šis Sieviešu ordenis ir kļuvis par sava veida manifestu. Tas nojauc robežas starp publisko atzinību un privāto uzvaru. Daces Rukšānes radītais apbalvojums ir emocionāls tilts, kas savieno dažādu paaudžu un likteņu sievietes, liekot viņām beidzot pacelt galvas un lepni teikt: „Es esmu tā vērta.” Tas ir stāsts par pašcieņu, solidarizēšanos un drosmi būt neperfektai, bet mīlētai. Tagad šis simbols turpina ceļu pie savām īpašniecēm, nēsājot sevī vēstījumu par neizmērojamo iekšējo spēku, kas mīt katrā no mums.
