Pazīstamā arhitekte un stila ikona Zaiga Gaile kārtējo reizi ir satricinājusi sabiedrību, nākusi klajā ar neierasti asiem un tiešiem novērojumiem par to, kā šodien izskatās vidusmēra latvietis. Viņas vērtējums nav glaimojošs – drīzāk tas ir kā auksta duša tiem, kuri pieraduši pie mūsdienu steidzīgā un paviršā dzīvesveida. Gaile neslēpj savu vilšanos par to, ka mūsu sabiedrībā elegance ir kļuvusi par retumu, bet tās vietu ieņēmusi neizprotama nevērība un pilnīgs pašdisciplīnas trūkums.
Arhitekte uzsver, ka Latvijas ielās arvien biežāk redzama bīstama tendence – cilvēki ir burtiski atslābuši un zaudējuši jebkādu interesi par labu gaumi. Viņasprāt, mēs esam izvēlējušies apšaubāmu ērtību, upurējot stāju un vizuālo tēlu. Cilvēki ir kļuvuši ļoti izlaidušies, trūkst pašdisciplīnas un elementāras stājas, norāda Gaile. Šī nevērība izpaužas ne tikai apģērba izvēlē, bet arī tajā, kā mēs nesam savu ķermeni un kāda ir mūsu attieksme pret apkārtējo vidi. Tas vairs nav stāsts par modi, tas ir stāsts par iekšējo kultūru, kas sāk drupt.
Īpaši skarbus vārdus Gaile velta tā sauktajai mākslīgā skaistuma kultūrai. Viņa novērojusi dīvainu polaritāti – kamēr viena daļa sabiedrības grimst nevērībā, otra mēģina glābties aiz mākslīgi radītiem tēliem, kas robežojas ar bezgaumību. Uz katra žurnāla vāka ir sieviete ar koši krāsotām lūpām, viņa ironizē, norādot uz masveida mediju spiedienu, kas kropļo dabisko skaistuma izjūtu. Šī tiekšanās pēc samākslota izskata, aizmirstot par dabisko grāciju, arhitektei šķiet īpaši skumja.
Tāpat Zaigu Gaili satrauc mūsdienu cilvēka nespēja apstāties un novērtēt mirkli. Steiga ir kļuvusi par attaisnojumu visam – gan netīrām kurpēm, gan nevērīgam izskatam. Viņa retoriski jautā, ko tad cilvēki īsti dara ar to laiku, kuru it kā ietaupa uz savas reprezentācijas rēķina. Braucot ar velosipēdu pa Rīgas ielām, viņa redz skumju ainu – cilvēkus, kuri ir pazaudējuši klātesamības sajūtu un cieņu pret savu pilsētvidi un sevi pašiem.
Arhitekte nebaidās pieskarties arī tehnoloģiju ēnas pusei. Savā birojā viņa saskaras ar jauniešiem, kuru uzmanība ir pilnībā sadalīta starp darbu un viedtālruņiem. Austiņas ausīs un telefons rokās ir kļuvuši par šķērsli koncentrācijai un kvalitatīvam darba procesam. Tieši tāpēc viņa savā darba vidē ievieš stingrus noteikumus, ierobežojot ierīču lietošanu, lai atgrieztu darbiniekus realitātē. Gailes viedoklis ir skaidrs – bez pašdisciplīnas un spējas novērtēt skaistumu mēs kā sabiedrība riskējam pazaudēt savu identitāti un pārvērsties par bezveidīgu, steidzīgu pūli, kam vairs nekas nav svēts.
