Magnuss Eriņš nekad nav bijis no tiem, kuri mierīgi sēdētu dīvānā, kad apkārt pasaule sauc pēc jauniem piedzīvojumiem. Taču šoreiz viņa rīcība ir likusi aizturēt elpu pat visrūdītākajiem asu izjūtu cienītājiem. Viņa pēdējais gājiens kalnos ir ne tikai drosmīgs, bet, kā atzīst pat viņam tuvu stāvošie, savā ziņā pat pārdrošs un nedaudz neprātīgs. Magnuss ir cilvēks, kurš meklē robežas, un šajā reizē šī robeža starp veselo saprātu un pilnīgu riskēšanu kļuva pavisam tieva.
Skatoties uz to, ko Magnuss ir paveicis, rodas sajūta, ka bailes viņam ir pilnīgi svešs jēdziens. Tas nebija vienkārši pārgājiens vai standarta tūrisma maršruts. Tā bija cīņa ar dabas varenību un paša fiziskajām spējām vietā, kur jebkura kļūda var maksāt pārāk dārgi. Viņa gaita un stāja liecināja par milzīgu koncentrēšanos, taču tajā pašā laikā gaisā virmoja jautājums — vai tiešām tas bija nepieciešams? Šāda veida pārgalvība bieži robežojas ar neapdomību, taču Magnuss šķietami izbauda katru mirkli, kad adrenalīns sāk pulsēt deniņos.
Atmosfēra ap šo notikumu ir nokaitēta līdz pēdējam. Tie, kuri seko viņa gaitām, nespēj vienaldzīgi noskatīties uz kadriem, kuros redzama šī bīstamā avantūra. Viņa lēmums mesties šādā izaicinājumā nav tapis vienā dienā, tas ir briedis ilgi, taču izpildījums bija tik straujš un negaidīts, ka daudzi palika ar vaļā mutēm. Viņš devās tur, kur citi pat baidītos paskatīties, un darīja to ar sev raksturīgo neatlaidību.
Kāds teiks, ka tas ir iedvesmojoši, cits — ka tas ir vienkārši dulli. Bet Magnusam Eriņam nav svarīgi citu vērtējumi, viņš dzīvo pēc saviem noteikumiem. Šis gājiens kalnu sirdī paliks atmiņā kā viens no viņa spilgtākajiem un reizē bīstamākajiem dzīves mirkļiem. Tas bija mirklis, kad cilvēks sastopas aci pret aci ar kalnu klusumu un savu iekšējo nemieru. Viņa rīcība vēl ilgi tiks apspriesta, jo šādi izaicinājumi maina cilvēku uz visiem laikiem. Viņš ne tikai pārvarēja distanci, viņš pārvarēja sevi, spēlējot bīstamu spēli ar gravitāciju un likteni.
