Latvijas mūzikas leģenda Zigmars Liepiņš ir spēris soli, kas licis trīsēt visai kultūras pasaulei – viņš ir oficiāli atsaucis vienu no saviem skaņdarbiem no gaidāmo Dziesmu svētku repertuāra. Šis nav parasts māksliniecisks strīds vai tehniska nianse, bet gan principiāls un morāls trieciens, kas saistīts ar dzejnieka Viktora Kalniņa, plašāk pazīstama kā Viks, politisko nostāju. Liepiņš, kurš vienmēr bijis pazīstams ar savu taisno mugurkaulu, nespēja noskatīties uz to, ka viņa radītā mūzika varētu skanēt kopā ar vārdiem, kuru autors atklāti demonstrē prokremlisku pozīciju laikā, kad kaimiņvalstī plosās karš.
Viss sākās brīdī, kad komponista redzeslokā nonāca ziņas par Vika publiskajiem izteikumiem un rīcību, kas nepārprotami liecināja par atbalstu agresoram. Zigmars Liepiņš neslēpj savu sašutumu un vilšanos cilvēkā, ar kuru kopā radīti darbi, kas gadu desmitiem sildījuši latviešu sirdis. Viņam šī situācija nav tikai par mūziku – tas ir par vērtībām, par asinīm un par godu pret savu valsti. Komponists uzsver, ka šādos apstākļos nav iespējams nošķirt mākslu no politikas, jo vārdiem ir milzīgs spēks, un viņš nevēlas, lai viņa melodijas kļūtu par fonu cilvēka idejām, kurš atbalsta okupantu režīmu.
Lēmums par dziesmas izņemšanu no svētku programmas tika pieņemts nekavējoties pēc tam, kad kļuva skaidrs Vika ideoloģiskais kurss. Liepiņš atzīst, ka tas ir sāpīgs process, jo Dziesmu svētki ir mūsu tautas svētums, taču tieši tāpēc tajos nav vietas nekam, kas pat attāli saistīts ar agresiju un nodevību pret brīvību. Gaisotne ap šo notikumu ir nokaitēta līdz pēdējam – kamēr vieni apbrīno komponista drosmi, citi nespēj noticēt, ka gadiem koptā sadarbība var sabrukt vienā mirklī. Taču Zigmars ir nepielūdzams: viņa vārds un viņa mūzika netiks smērēta ar šādu kauna traipu.
Šis pavērsiens ir radījis pamatīgu rezonansi sabiedrībā, liekot uzdot jautājumus par to, cik tālu sniedzas mākslinieka atbildība par savu līdzautoru rīcību. Liepiņš ar savu rīcību ir skaidri parādījis, ka sirdsapziņa ir augstāka par slavu un svētku spožumu. Viņš ir gatavs upurēt sava darba skanējumu Mežaparka estrādē, lai tikai saglabātu uzticību saviem ideāliem un Latvijas drošībai. Šis ir brīdinājuma signāls ikvienam – mēs vairs nedzīvojam pelēkajā zonā, un izvēle, kurā pusē tu stāvi, šodien nosaka visu.
