Liene Baltruka, kuru visa Latvija iepazina un apbrīnoja pēc viņas neticamajām vizuālajām pārvērtībām šovā “Pati pilnība”, atkal ir atklātības viļņa virsotnē. Toreiz viņa pārsteidza pasauli, spējot nokratīt milzīgu smagumu – no 143 kilogramiem paliekot vien pie 80. Tomēr, kā izrādās, fiziskā transformācija un kuņģa samazināšanas operācija bija tikai sākums daudz dziļākam un emocionāli smagākam ceļam. Tagad Liene ir gatava runāt par savu un dēla dēla Matīsa ikdienu, kurā galveno lomu spēlē nevis kalorijas, bet gan uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms jeb UDHS.
View this post on Instagram
Viss sākās gandrīz nejauši, kad Lienes māsa izteica minējumu, ka mazā Matīsa uzvedība un rīcība varētu liecināt par šo sindromu. Sākotnēji Liene pat īsti neizprata, ko šie četri burti nozīmē, taču, iedziļinoties informācijā un konsultējoties ar labākajiem speciālistiem, viņa piedzīvoja dubultu šoku. Izrādījās, ka ne tikai dēlam ir šie traucējumi, bet arī viņa pati visu mūžu ir sadzīvojusi ar šīm sajūtām, pati to neapzinoties. Šī atklāsme nāca kā zibens spēriens, liekot pārskatīt katru savas dzīves mirkli, katru “dīvainību” vai neizskaidrojamo enerģijas uzliesmojumu.
Šobrīd Liene neslēpj rūgtumu par to, kā pret šādiem bērniem izturas mūsu izglītības sistēma. Matīsam mācības nesniedz prieku, bet gan milzīgas grūtības, jo bērnudārzā neviens nav strādājis ar viņa specifiskajām vajadzībām. Viņa saskata netaisnību tajā, cik ļoti ir mainījušās prasības pret bērniem – tas, ko viņas laikā mācīja trešajā klasē, tagad tiekot prasīts jau no pirmklasniekiem. Šis spiediens rada nepanesamu emocionālo nastu gan bērnam, gan pašai mātei, kura jūtas kā “baltais zvirbulis” sabiedrībā, kas ne vienmēr spēj saprast un pieņemt citādo.
View this post on Instagram
Lai neizdegtu un spētu būt stipra savam dēlam, Liene ir izstrādājusi stingru izdzīvošanas plānu. Viņa regulāri apmeklē terapeitu, jo atzīst, ka mēdz apraudāties uz līdzenas vietas, kad emociju kamols kļūst pārāk liels. Viņas ikdiena ir rūpīga plānošana un prioritāšu izvērtēšana, jo domas galvā skrienot gluži kā algoritmi. Taču tajā pašā laikā viņa uzsver, ka UDHS nav tikai lāsts – tas ir arī milzīgs radošuma dzinējs. Liene piemin pasaules mēroga korifejus kā Bilu Geitsu un Džimu Keriju, norādot, ka tieši šī “citādā” enerģija ļauj gāzt kalnus un radīt lietas, bez kurām pasaule nebūtu iedomājama. Viņa tic, ka radošajās jomās viņas dēlu un viņu pašu gaida panākumi, ja vien sabiedrība iemācīsies sniegt nepieciešamo atbalstu, nevis izolēt.
