Latvijas sirdīs dziļi ierakstītā un cienītā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura jau šī gada izskaņā svinēs savu cienījamo 89. dzimšanas dienu, pēdējā laikā arvien retāk redzama lielajos sabiedriskajos pasākumos un spožo prožektoru gaismās. Viņa pati vaļsirdīgi atzīst, ka vairs tik aktīvi kā agrāk neiesaistās dažādās publiskajās aktivitātēs un izvēlas mierīgāku dzīves ritmu, taču katra viņas parādīšanās sabiedrībā joprojām izraisa neviltotu interesi un sajūsmu. Nesen eksprezidente apmeklēja Ineses Galantes fonda rīkoto un prestižo Baltijas balvas pasniegšanas svinīgo ceremoniju, kur viņas klātbūtne piešķīra pasākumam īpašu svinīgumu un emocionālu dziļumu.
Kustība un darbs eksprezidentei joprojām ir dzīvības enerģijas avots. Šobrīd viņa ļoti intensīvi un rūpīgi strādā pie savu personīgo memuāru rakstīšanas, kas aptvers viņas bērnības un jaunības gadus. Tas ir laiks, kas bijis ārkārtīgi raibs, notikumiem bagāts un izaicinājumu pilns, tāpēc atmiņu šķetināšana prasa laiku un emocionālu piepūli. Viņa pati neslēpj, ka darbs uz priekšu virzās lēnām, jo katra atmiņu lauska ir jāpārdomā un jāatdzīvina uz papīra. Paralēli rakstīšanai viņa joprojām spēj pārsteigt ar savu nerimstošo enerģiju — piemēram, vēl pavisam nesen, šī gada martā, darba darīšanu dēļ viņa mēroja tālu ceļu un apmeklēja Azerbaidžānas krāšņo galvaspilsētu Baku, pierādot, ka viņas viedoklis un starptautiskā pieredze joprojām ir pieprasīta visā pasaulē.
Tomēr šis gads Vairas Vīķes-Freibergas dzīvē ir atnesis neizsakāmi smagu un neatgriezenisku zaudējumu, kas uz visiem laikiem mainījis viņas ikdienu. Janvārī viņa bija spiesta atvadīties no sava mūža lielās un vienīgās mīlestības — vīra Imanta Freiberga. Viņu laulībā un nedalāmā mīlestībā kopā tika nodzīvoti brīnišķīgi, raženi un saskanīgi 66 gadi. Tas bija vesels mūžs, kas pavadīts plecu pie pleca, dalot gan priekus, gan lielas bēdas. Agrāk viņi regulāri devās kopīgās, mierīgās pastaigās, apspriežot dzīvi un baudot viens otra klātbūtni, bet tagad šīs pastaigas ir palikušas vien pagātnē. Tagad mīļotais vīrs Imants ir palicis eksprezidentes sirdī un vissiltākajās, dārgākajās atmiņās, kuras neviens nespēj atņemt. Lai gan sāpes par zaudējumu joprojām ir dzīvas, eksprezidente ik pa laikam mēro ceļu uz vīra pēdējo dusas vietu Meža kapos, lai vientulībā un klusumā pabūtu kopā ar viņu un noliktu ziedus uz kapa kopiņas.
Uz jautājumu par to, kas viņu šajā skumjajā periodā un pelēkajā ikdienā spēj patiesi iepriecināt un sniegt mierinājumu, Vaira Vīķe-Freiberga ar smaidu sejā stāsta par dabas atmodu. Viņu ārkārtīgi priecē pavasara pirmās puķītes, kas šobrīd tik krāšņi plaukst un zied, piepildot pasauli ar jaunām krāsām un cerību. Šajā dzīves posmā par viņas lielāko mierinājumu un uzticamāko sabiedroto ir kļuvis strīpainais mājas mīlulis — kaķis Muris. Viņš burtiski neizlaiž savu saimnieci no acīm un neļauj viņai ieslīgt dziļās skumjās pēc vīra zaudējuma.
Kopā ar uzticamo četrkājaino draugu Muri viņa regulāri apstaigā mājas dārzu. Kaķis vienmēr lepni iet pa priekšu, pacēlis savu asti gaisā kā krāšņu karogu, un burtiski vedina savu saimnieci doties tālākā pastaigā, neļaujot viņai sēdēt uz vietas. Kamēr cienījamā eksprezidente no visas sirds apbrīno dabas brīnumaino plaukumu, mainīgās krāsas un svaigo pavasara gaisu, kaķis Muris dārzā nododas saviem instinktiem — viņš ar milzīgu aizrautību izbauda peļu ķeršanu un drosmīgi baida kurmjus, kas mēģina izrakstīt dārza zienu. Šis dabas skaistums un dzīvnieka dzīvesprieks palīdz rast sirdsmieru. Tiklīdz būs pirmā iespēja un laika apstākļi kļūs vēl siltāki, eksprezidente plāno nekavējoties pamest pilsētas dūmakas un atkal doties uz laukiem. Savu mīļo, strīpaino draugu viņa vienmēr un visur vadā līdzi speciālā transportā no pilsētas dzīvokļa uz lauku māju, jo viņi abi ir kļuvuši par nešķiramu komandu šajā dzīves posmā.
