Pāvilosta jau izsenis tiek uzskatīta par vienu no pašām krāšņākajām un ekskluzīvākajām Latvijas piekrastes pērlēm, kur dabas pirmatnējais spēks satiekas ar mieru un īpašu auru. Tieši šajā gleznainajā pilsētiņā savu patieso radošo patvērumu un paradīzi zemes virsū ir izveidojis leģendārais un tautā mīlētais latviešu komponists Uldis Marhilevičs. Šeit, tālu prom no galvaspilsētas dunoņas un steigas, mākslinieks ir radījis ne tikai brīvdienu mītni, bet gan īstu svētnīcu, kas gadu gaitā kļuvusi par viņa neizsīkstošas iedvesmas avotu un sirdsmieru. Šī māja nav vienkārši nekustamais īpašums – tā ir daļa no viņa paša personības un radošās identitātes.
Pēdējo gadu laikā, kad pieprasījums pēc ekskluzīvas zemes pie jūras sasniedza nepieredzētu kulmināciju, ap šo vietu sāka virmot nopietnas kaislības un milzu naudas smarža. Jo īpaši globālās pandēmijas laikā, kad pasaule šķita apstājusies un daudzi turīgi uzņēmēji, investori un miljonāri izmisīgi meklēja iespēju iegādāties katru brīvo zemes pleķīti šajā piekrastes paradīzē, Uldis Marhilevičs nonāca nopietnas izvēles priekšā. Viņam tika izteikti ļoti kārdinoši piedāvājumi un solītas patiešām iespaidīgas, astronomiskas naudas summas, lai tikai viņš šķirtos no sava lolojuma un pārdotu savu īpašumu Pāvilostā. Tomēr komponists izrādīja apskaužamu rakstura stingrību un palika pilnīgi nelokāms. Viņš kategoriski atteicās pārdot savu māju, skaidri liekot saprast, ka ir lietas, kuras par naudu vienkārši nav nopērkamas. Uldis stingri uzskata, ka šī konkrētā vieta ir viņa sirds, viņa patiesās saknes un dvēseles enkurs, ko nevar aizstāt neviens bankas čeks, lai cik daudz nulles tajā būtu ierakstītas.
Dzīve Pāvilostā rit pavisam citā ritmā, tomēr šis skaistums mēdz uzlikt arī savus radošos pārbaudījumus. Komponists vaļsirdīgi atzīst, ka dabas tuvums un apkārtējais krāšņums ir tik pārņemošs, ka reizēm ir pat neizsakāmi grūti vienkārši nosēdēt vienā vietā pie klavierēm un koncentrēties mūzikas rakstīšanai, kad visapkārt plešas tik magnētiska vide. Viņa ikdiena šajā piekrastes paradīzē ir piepildīta ar fiziskām aktivitātēm brīvā dabā un ciešu kontaktu ar elementiem – Uldis regulāri nododas peldēšanai jūrā, tverot katru ūdens un vēja pieskārienu. Viņš ir pārliecināts, ka tieši šī tīrā, neskartā dabas enerģija, kas tiek uzsūkta Pāvilostā, vēlāk palīdz viņam strādāt un radīt jaunas kompozīcijas Rīgā, kur patiesībā tiek pavadīta lielākā daļa viņa saspringtā darba laika.
Jūras tuvums, viļņu šalkoņa un dabas radītais klusums sniedz komponistam to nepieciešamo mieru un dziļo iedvesmu, bez kuras radošais process vispār nav iedomājams. Uldis Marhilevičs uz savas ādas ir izjutis, cik spēcīgi šāda vide spēj veicināt radošo domāšanu un dziedēt dvēseli. Mūsdienu pasaulē šādas neskartas un īpašas vietas ir kļuvušas par milzīgu retumu, un viņa stingrā izvēle nepadoties finanšu kārdinājumiem un palikt uzticīgam Pāvilostai ir spilgts apliecinājums tam, cik fundamentāli svarīga viņam ir šī vide. Viņa stāsts ir izcils un iedvesmojošs piemērs tam, kā vide tiešā veidā veido mākslinieka iekšējo pasauli un ietekmē katru radīto noti, kalpojot par motivāciju arī citiem radošiem cilvēkiem meklēt savas personīgās “paradīzes”, kurās rast brīvību un patiesu izpausmi.
