Latvijas estrādes leģendārā dīva Margarita Vilcāne, kuru daudzi mēdz dēvēt par pašu smeldzīgāko un elegantāko skatuves karalieni, atskatoties uz savu raibo dzīvi un slavas piesātinātajiem gadiem, nākusi klajā ar ārkārtīgi emocionālu un patiesu atzīšanos. Māksliniece, kuras balss gadu desmitiem ir aizkustinājusi tūkstošiem sžu, neslēpj, ka viņas panākumu un neizsmeļamā radošā spēka pamatā ir bijis viens vienīgs, bet milzīgs dzinulis. Viņa atzīst, ka tajos zelta laikos bijusi mūžīgi iemīlējusies, un tieši šīs alkas un jūtu dziļums palīdzēja iznest katru melodiju līdz klausītāju sirdīm.
Aiz skatuves spožuma, greznajiem tērpiem un šķietamā ledus karalienes tēla, par kādu viņu reizēm mēdza uzskatīt sabiedrībā, patiesībā slēpjas neizsakāms siltums, dzīvesgudrība un vērā ņemams likteņa rūdījums. Tikai tagad, kad aiz muguras ir tik daudzi gadi, Margarita Vilcāne var atļauties pateikt, ka ir dzimusi laimes krekliņā, lai gan bērnība un jaunības sākums nebūt nebija rozēm kaisīts. Viņas dzimta jau krietni pirms Pirmā pasaules kara zemes meklējumos izceļoja no Latgales, un māksliniece pasaulē nāca tālajā Sibīrijā, Tomskā. Karalaika ēna bērnības spēles padarīja neeksistējošas, un vienīgā rotaļlieta, ko mammas vecākais brālis, dodoties karā, viņai paspēja uzdāvināt, bija vienkāršs koka dzenītis.
Atgriešanās Latvijā pēc Otrā pasaules kara nesa jaunus apstākļus un dzīvi Rīgā, Tallinas ielas 62. namā. Tā bija vide, kur visi sētas bērni čupojās kopā pažobelēs un pagalmos, bet pašas mājās valdīja neticama kopības sajūta. Dzīvoklis, kurā bija virtuve bez priekšnama, viena milzīga istaba un vecvecāku telpa, uzņēma ikvienu radinieku, kurš brauca no laukiem studēt. Cilvēki gulēja pat uz grīdas, bet mammas jaunākajai māsai naktsmājas nācās atrast milzīgā Ulmaņlaika skapī. Tieši tur, nemitīgos padomju un reliģisko svētku saietos, kur tika vārīti cīsiņi, štovēti kāposti un gatavots vinegrets, mazā Margarita uzsāka savu pirmo dziedāšanu, sēžot opapa vai viņa brāļa Ludviga klēpī. Abiem vecvecākiem un viņu radiniekiem bijušas pasakaini skaistas balsis, kas iepilināja mūzikas mīlestību arī nākamajā zvaigznē.
Margarita Vilcāne pati jau agrā bērnībā izraudzījās sev krustvecākus. Viņas krustmāte bija viena no labākajām Ulmaņlaika šneiderienēm, humora dzinējs, kura pat vecumā mēdza panākt, ka jaunie puiši viņu aptekalē un mazgā kājas. Savukārt krusttēvs bija labestības un miera iemiesojums, kurš tik ļoti rūpējās par Margaritu, ka pat sarunāja viņai klavierstundas pie kādas skolotājas, strādājot par mālderi, lai tās apmaksātu. Tiesa, pati topošā dīva atzīst, ka tolaik bijusi slinka un diezgan palaidnīga.
Slavas gados mākslinieces dzimšanas dienas gandrīz vienmēr iekrita nogurdinošos un tālos koncertbraucienos. Viņa atceras, kā viesnīcu numuriņos, kurus dalīja ar programmas vadītāju Genovevu Skangali, sapulcējās viss orķestris un izcilie mūziķi, ieskaitot Raubiško un Krūmiņu. Reizēm jautrība un šaurība bijusi tik liela, ka nācies celt ārā durvis starp istabu un koridoru, lai visiem pietiktu vietas. Tomēr aiz šī spožuma slēpās smags darbs un personīgi upuri. Kad dziedātāja devās tālajā turnejā uz Kanādu, viņas dēlam Andrītim bija vien aptuveni septiņi mēneši. Viņa atceras, kā katru vakaru svešumā sēdējusi gultā, izlikusi sev priekšā bērna fotokartītes un skatījusies uz tām kā uz svētbildēm, lūdzoties par savu mazo dēliņu laikmetā, kad nebija ne mobilo telefonu, ne e-pastu, un saziņa bija praktiski neiespējama.
Kādu dienu Margarita Vilcāne pavisam netīšām padzirdējusi kādas austrumu sievietes teikto, ka meitenes kopš bērnības jāmāca meklēt nevis pāri, ar ko kopā dzīvot, bet gan pāri, ar ko kopā novecot. Šie vārdi likuši estrādes leģendai dziļi aizdomāties un ne reizi vien dzīvē atturējuši no pārsteidzīgiem soļiem, liekot pacīnīties un nogludināt asas situācijas, nevis uzreiz šķirties. Dzīve viņai devusi daudz emociju, taču tieši spēja palikt uzticīgai savām jūtām un mūžīgajai iemīlēšanās sajūtai padarīja viņu par neaizmirstamu personību Latvijas kultūras vēsturē.
