Daudzu klausītāju sirsnīgi mīlētā un vienmēr smaidīgā šlāgerdziedātāja Santa Kasparsone ir nākusi klajā ar ārkārtīgi smagu un personisku atzīšanos, kas liek pavisam citām acīm paskatīties uz viņas skatuves dzīves aizkulisēm. Māksliniece, kura skatītājus parasti priecē ar neviltotu enerģiju un gaišumu, jau ilgu laiku ir spiesta sadzīvot ar smagu iekšēju nastu – nepārejošu trauksmi un pēkšņām, paralizējošām panikas lēkmēm. Šie neredzamie dēmoni ikdienā un radošajā darbībā viņu pavada jau gadiem ilgi, taču tikai tagad dziedātāja ir gatava pilnībā atklāt savus pārdzīvojumus un to, cik augstu cenu viņa maksā par palikšanu uz skatuves.
Lai gan šobrīd Santa atzīst, ka viņas pašreizējā spēja tikt galā ar šo emocionālo slogu ir daudz stabilāka un nobriedušāka nekā pirms aptuveni desmit gadiem, cīņa ne mirkli nav bijusi viegla. Gara stāvoklis, ar kādu māksliniece tagad dodas pie saviem uzticamajiem klausītājiem, ir pilnībā mainījies, taču ceļš līdz tam ir prasījis milzīgu gribasspēku. Bijis pat tik smagi periodi, kad satraukuma intensitāte sasniegusi kritisko robežu. Dziedātāja neslēpj, ka viņas galvā reizēm ir pat iezagusies biedējoša doma par to, ka mūzikas karjerai un skatuves darbībai vienkārši jāmet miers. Šīs domas uzplaiksnījušas tikai un vienīgi tāpēc, ka iekšējais satraukums šķitis stiprāks par viņu un cīņa ar to vairs nav bijusi izturama.
Santa Kasparsone neslēpj, ka viņai ir ļoti labi zināms, kas ir veģetatīvā distonija. Viņa ir dziļi un pamatīgi interesējusies par šo mūsdienu sabiedrībā tik izplatīto kaiti, mēģinot izprast sava organisma reakcijas. Izpētes rezultātā māksliniece secinājusi, ka viņas gadījumā slimība, par laimi, izpaužas salīdzinoši vieglā stadijā, kas ļauj turpināt profesionālo darbību un ikdienas gaitas, lai gan katra panikas lēkme prasa milzīgu enerģiju.
Lai gan ikdienā viņa nav mērķtiecīgi un dziļi rakājusies savas psihes nostūros, lai uzmeklētu katras panikas lēkmes precīzu cēloni, ir viens konkrēts, prātā iededzināts notikums, pret kuru viņa neizbēgami atduras ikreiz, kad domā par trauksmes saknēm. Šis šausminošais pagātnes pārdzīvojums ir saistīts ar viņas vīratēva Tālivalža pēkšņo un dramatisko aiziešanu mūžībā. Tas nebija mierīgs un kluss norietas stundā – tas notika visbaisākajā iespējamajā veidā, proti, tieši koncerta laikā, kad nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi. Tālivalža dzīvība izdzisa acumirklī, viņa paša dēla rokās, turklāt šajā liktenīgajā sekundē viņam uz pleciem joprojām atradās akordeons. Šis vizuālais un emocionālais tēls – instruments un pēkšņā nāve uzstāšanās laikā – ir atstājis neizdzēšamas un neizdziedināmas sekas uz visu mūžu. Tālivaldim Santas dzīvē vienmēr ir bijusi īpaši liela un fundamentāla nozīme, un šī zaudējuma smagums joprojām rezonē mākslinieces sirdī, pārvēršoties negaidītā trauksmes vilnī pat vispriecīgākajos dzīves brīžos.
