Skaista, apbrīnojami slaida un spilgta blondīne ar nevainojami koši sarkani krāsotām lūpām. Tieši šāds žilbinošs tēls acumirklī izgaismojas ikviena atmiņā, tiklīdz tiek pieminēts populārās televīzijas žurnālistes Astras Milles vārds. Pagājušā gadsimta vētrainajos deviņdesmitajos gados viņa bija īsta nacionāla mēroga sensācija, ko apbrīnoja, apjūsmoja un slēpti iekāroja teju katrs vīrietis valstī. Viņas uzdrošināšanās atklāti un bez jebkādiem tabu spriest par seksa tēmām tiešajā ēterā tajā laikā bija absolūts jaunums, kas satricināja visu sabiedrību un izraisīja nepārtrauktas diskusijas. Astra kļuva par vienu no pamanāmākajām sejām televīzijā, taču vēlāk no ekrāniem pakāpeniski attālinājās, pārceļot savu radošo dzirksteli uz grāmatu rakstīšanu. Publiciste radīja tādus darbus kā “Labvakar, Edvīn Inkēn: varas vizioloģija” un “Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā”, turpinot apliecināt savu aso prātu un rakstnieces talantu.
Taču zem spožās slavas un kādreizējās iekarotājas tēla slēpās milzīga personīgā drāma, kas ar gadiem pārvērtās nepārejošā murgā. Dzīves nogalē no bijušā spindzinošā spožuma nebija palicis absolūti nekas. Astras liktenis pagriezās uz traģiskas takas, kad viņa zaudēja savu personīgo nekustamo īpašumu. Kā savulaik nozīmīgā intervijā atklāja pati žurnāliste, šis mājoklis no viņas ticis bezkaunīgi un viltīgi izkrāpts. Zaudējusi jumtu virs galvas, Astra kopā ar māti, kura sirga ar smagu un прогресиējošu vecuma demenci, bija spiestas patverties nožēlojamos īres dzīvokļos, nebeidzami cīnoties par ikdienas izdzīvošanu.
Finansiālajam sabrukumam strauji sekoja arī veselības sabrukums. Kādreizējo ekrāna dīvu sāka bezžēlīgi vajāt smagas veselības likstas un fiziskas ciešanas. Mille pārcieta bīstamu asinsvadu slimību un smagu gūžas operāciju, taču medicīniskā iejaukšanās atnesa nevis atvieglojumu, bet gan milzīgas komplikācijas. Smagā un ilgstošā gultas režīma dēļ sieviete iedzīvojās smagos izgulējumos, un ikdienas atbalstam viņu pastāvīgi nācās apciemot sociālajam darbiniekam.
Kaut arī apstākļi bija kritiski, Astra Mille atradās pilnīgā nabadzībā, bija sociāli absolūti bezpalīdzīga un viņas sirstajai mātei bija vitāli nepieciešama profesionāla, nepārtraukta aprūpe, žurnāliste stingri un bezkompromisa veidā atteicās no jebkādiem piedāvājumiem pārcelties uz sociālo māju. Viņa izvēlējās palikt savā vientulībā un lepnumā līdz pat pašam pēdējam elpas vilcienam, atstājot šo pasauli klusumā un smagā trūkumā.
