Cilvēka izvēlētā vārda un vietniekvārdu lietošana ir būtiska cieņas pazīme, tomēr sabiedrības normas par dzimumu bieži noved pie dzimumu sajaukšanas, īpaši veselības aprūpes iestādēs. Tā bija ļoti personiska cīņa Benetam Kasparam-Viljamsam, 37 gadus vecam transpersonai, kurš 2020. gada oktobrī ar ķeizargrieziena palīdzību dzemdēja savu dēlu Hadsonu. Lai gan viņš identificē sevi kā vīrieti un lieto vietniekvārdus, slimnīcas personāls viņu atkārtoti sauca par “māti”, radot emocionālas sāpes jau tā neaizsargātā laikā.
Kaspars-Viljamss sāka savu dzimuma maiņu 2014. gadā pēc tam, kad 2011. gadā saprata, ka ir transpersona. Viņam tika veikta augšējā ķermeņa daļa, bet viņš izvēlējās neveikt apakšējo ķermeņa daļu operāciju, kas ļāva viņam iznēsāt bērnu. Lai gan bērna piedzimšana viņam sagādāja prieku, pastāvīgā dzimuma maiņa grūtniecības un dzemdību laikā padarīja šo pieredzi sarežģītu. Neskatoties uz vīriešu dzimuma atzīmēm medicīniskajās veidlapās, daudzi medicīnas speciālisti joprojām pieņēma, ka dzemdē tikai sievietes.
Kopš kļūšanas par vecāku Kaspars-Viljamss ir iestājies par dzemdību nodalīšanu no dzimumidentitātes. Viņš uzsver, ka ne visas, kas dzemdē, ir sievietes, un ne visas sievietes var vai vēlas dzemdēt. Viņa disforija radās no tā, ka viņu sauca par “māti” – lomu, ar kuru viņš nekad neidentificējās. Viņam lēmums palikt stāvoklī kļuva loģisks tikai pēc tam, kad viņš garīgi nodalīja dzemdības no sabiedrības gaidām par sievišķību.
Viņa stāsts līdzinās Fredija Makonela, vēl viena transpersonas vīrieša, kurš 2019. gadā laida pasaulē bērnu un tika iekļauts dokumentālajā filmā, stāstam. Makonels, kurš jau bērnībā piedzīvoja dzimuma disforiju, teica, ka dzimuma maiņa viņam palīdzēja pilnvērtīgi izbaudīt dzīvi. Kad viņš izvēlējās laist pasaulē bērnu, lai saglabātu bioloģisko saikni, viņš to uztvēra praktiski – kā sava ķermeņa spēju izmantošanu mērķa sasniegšanai. Atšķirībā no Kaspara-Viljamsa, Makonela slimnīcas personāls bija pieņemošs un cieņpilns, padarot viņa dzemdību pieredzi iedvesmojošu.
Mūsdienās gan Kaspars-Viljamss, gan Makkonels lepni audzina savus bērnus kā tēvi. Kaspars-Viljamss saka: “Nekas neliecina spēcīgāk par iespēju teikt, ka esmu tētis, kurš radīja savu bērnu.” Viņš cer, ka pienāks diena, kad Hadsons sapratīs, ka tēvs viņu iznēsāja, palīdzot normalizēt mūsdienu ģimeņu daudzveidīgo realitāti. Viņu pieredze apstrīd dziļi iesakņojušās dzimumu normas un palīdz radīt iekļaujošākus uzskatus par vecāku lomu.
