Dzīve mēdz izspēlēt dīvainus jokus, un reizēm tieši ciparu sakritības ir tās, kas liek mums apstāties un aizdomāties par laika ritējumu nedaudz citādākā gaismā. Šodien, kad svētku sajūta virmo gaisā, jubilārs dalās ar savām pārdomām par to, ko patiesībā nozīmē šie amizantie, vienādie gada skaitļi, kuros katrs no mums pie labas gribas var saskatīt kaut ko maģisku, neizskaidrojamu vai pat nedaudz bīstamu.
Atskatoties pagātnē, vienpadsmit gadu vecums šķiet pavisam nevainīgs – divi vieninieki blakus, it kā nekas īpašs, tikai skolas sols un bērnības bezrūpība. Taču jau toreiz klusi pavīdēja doma, ka dzīve spēj turpināties tikai tad, ja tev blakus ir vēl kāds, vēl viens “vieninieks”. Tomēr īstā mistika, kā atzīst pats gaviļnieks, sākās tieši divdesmit divu gadu slieksnī. Tas nebija vienkārši skaitlis – tā bija likteņa zīme, jo arī dzimšanas diena ierakstīta tieši šajā maģiskajā 22. datumā. Tajā brīdī pasaule atvērās jaunā, mistiskā dimensijā.
Trīsdesmit trīs gadi daudziem asociējas ar Kristus vecumu un kaut ko sakrālu, taču jubilāra interpretācijā tas ir brīdis, kad iestājas zināms miers un apziņa, ka tālāk par šo punktu daži nemaz netiek. Bet šodien viss ir mainījies. Šodien ir tā diena, kad mistika dubultojas. Četrdesmit četri! Tas ir tieši divreiz vairāk par to maģisko brīdi, kad viss sākās. Šis skaitlis pulsē ar īpašu enerģiju, liekot saprast, ka pusmūža vārti ir vaļā un priekšā ir vēl tik daudz neatklātu noslēpumu.
Protams, neiztikt arī bez veselīgas pašironijas par nākotni. Raugoties uz piecdesmit piecu gadu robežu, prātā nāk nevis mistika, bet gan praktiskas dabas jautājumi – kur gan ņemt līdzekļus tik vērienīgai jubilejai, ja viss iekrātais ticis iztērēts, svinot apaļo piecdesmitnieku? Savukārt sešdesmit seši gadi jau robežojas ar ko tumšāku; atliek vien domās pievienot trešo sešinieku, un mistika kļūst pavisam nopietna. Septiņdesmit septiņi mūs aizved pie austrumu gudrajiem un viņu svētajiem septiņniekiem, bet astoņdesmit astoņi – tā jau ir dubulta bezgalība, par kuru var filozofēt mūžīgi.
Galu galā, sasniedzot deviņdesmit deviņus, lielākā mistika būs pati dzīvība – vai izdosies izvilkt līdz tam kārotajam simtam? Taču šajā mirklī, baudot savu īpašo dienu un svētku uzmanību, jubilārs sūta sirsnīgu un mīļu paldies ikvienam, kurš ir daļa no šī neparastā ciparu un dzīves stāsta. Tas ir stāsts par mums pašiem, mūsu gadiem un to brīnumaino nozīmi, ko mēs tiem piešķiram.
