Dailes teātra spožais un harizmātiskais aktieris Ģirts Ķesteris vienmēr ir bijis pazīstams ar savu izsmalcināto, brīžiem pat griezīgo ironiju un apbrīnojamo spēju publiski pasmieties pašam par sevi, savām kļūdām un likteņa pavērsieniem. Tomēr šī mazliet ciniskā humora un vīrišķīgā aizsega ēnā slēpjas pavisam cita, daudz smalkāka, trauslāka un viegli ievainojama dvēsele. Viņš ir mākslinieks, kurš savas patiesās sāpes, pārdzīvojumus un dzīves jēgas meklējumus jau gadiem ilgi mēģina noslēpt nogurdinošā, smagā darbā, taču tajā pašā laikā viņš sirds dziļumos joprojām nav zaudējis pēdējo cerību reiz sasniegt pilnīgu un absolūtu nirvānu savstarpējās attiecībās.
Šī tikšanās sākas pie Dailes teātra dienesta ieejas, kur skatītāju acīm apslēptajā zonā valda sava, pavisam cita pasaule. Ejot pa gaiteņiem uz grimētavu, aktieris rāda teātra trenažieru zāli, kas iekārtota turpat vestibilā, kur parasti apmeklētājiem izsniedz mēteļus. Tur trenera stingrā vadībā sparīgi vingro viņa kolēģi, cīnoties par labu fizisko formu. Ar liftu uzbraucot augšā uz grimētavu, kuru Ģirts Ķesteris jau ilgu laiku dala ar saviem skatuves biedriem Aldu Siliņu un Arti Robežnieku, kļūst skaidrs, ka te mīt patiesa un neviltota radošā atmosfēra. Spoguļu galdiņi ir burtiski nokrauti ar neskaitāmiem lugu eksemplāriem, tekstiem un dziesmu notīm, liecinot par nemitīgu darba dūkoņu. Telpas pašā vidū atrodas plats, masīvs dīvāns, kurā saspringtajos brīvbrīžos starp mēģinājumiem un izrādēm aktieri var atlaist un atpūtināt nogurušo muguru.
/nginx/o/2025/04/09/16766233t1hb08e.jpg)
Mēs te jūtamies patiešām nepiespiesti un brīvi, mēs varam pat pagulēt visi blakus uz šī dīvāna, ar smaidu nosaka aktieris, raksturojot teātra ikdienas aizkulises. Tomēr viņš tūlīt pat nopietni piebilst, ka, neskatoties uz lielo tuvību darbā, viņi visi pirmajā vietā ir un paliek kolēģi, kamēr viņa īstie, patiesie mūža draugi ir un paliek tieši Ķesteri Kuldīgā. Aktieris neslēpj, ka viņam apkārtējā vidē vienmēr šķiet par klusu, tāpēc viņš grimētavā ieslēdz vecu, nobružātu rādžiņu, kuram ir jau vairāk nekā divdesmit gadu. Šis aparāts spēj uztvert pavisam maz frekvenču, taču galvenais, ka kaut kas fonā skan un rada troksni. Lai skaļais, dūcošais fons netraucētu sarunai, Ģirts uz brīdi to noslēdz. Viņš atklāj, ka arī mājās ikdienā, tiklīdz mostas, viņš uzreiz ieslēdz visus iespējamos medijus, kas atrodas pa rokai – gan televīziju, gan radio, un pat vannas istabā viņam obligāti skan pārraides. Šāda sadzīviski trokšņaina, nemierīga atmosfēra viņam ir dzīvībai nepieciešama. No rītiem Latvijas Radio piedāvā savu informatīvo programmu, bet televīzijas ekrānā mirgo Rīta Panorāma. Aktierim vajag vismaz divas pilnas stundas, lai rīta agrumā savestu sevi pilnīgā kārtībā un beidzot pierastu pie paša sevis pēc miega. Tā ir viņa dzelžainā, neizbēgamā rīta rutīna, bez kuras diena nevar sākties.
Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs reiz esot teicis vārdus, kas dziļi iespiedušies mākslinieka atmiņā: ziniet, tas ir ārkārtīgi sarežģīti un smagi – no rīta vienkārši piecelties un pilnībā sagatavot sevi jaunas dienas izaicinājumiem. Un tā tiešām ir skaudra patiesība, tas ir nežēlīgi grūti. Savā sešdesmit gadu jubilejas zīmīgajā izrādē ar nosaukumu Vīrietis, kurš gaida…, kas būtībā ir stāsts par to, kā vīrietis izmisīgi meklē mīlestību un jaunas attiecības, ir ielikta milzīga pašironijas deva. Ģirts Ķesteris atklāti saka, ka šajā iestudējumā viņš vienkārši bez žēlastības ierēc pats par sevi un savu dzīvi. Izrādē ir kāda spilgta aina, kurā varonis savā iztēlē redz, kā sieviete nepacietīgi un skaļi dauzās pie vannas istabas aizvērtajām durvīm un nikni sauc – ko tu tur tik ilgi dari? Viena vientuļa cilvēka stingri izveidotā ikdienas rutīna ir viegli panesama, un, ja kādam šāds noslēgts dzīvesveids ir vajadzīgs, ieskaitot viņu pašu, tajā nav nekā slikta vai nosodāma. Tomēr eksistē kāds lūzuma punkts, jo kādā noteiktā brīdī pie cilvēka nemanāmi un nodevīgi piezogas smaga vientulība. Lai to paskaidrotu uzskatāmāk, aktieris pēkšņi paņem baltu papīra lapu un sāk vilkt trīs apļus, lai uzzīmētu īpašu algoritmu, ko pats personīgi ir izveidojis, savulaik neklātienē dziļi iespaidojoties no sava skolotāja autoritātes un dzīves gudrības.
