Kopš tās melnās un liktenīgās dienas, kad traģiskā aviokatastrofā nelaikā pārtrūka izcilā latviešu hokejista Kārļa Skrastiņa dzīvība, aizritējuši jau pilni piecpadsmit gadi. Laiks skrien nepielūdzami, taču rētas, kas palikušas tuvinieku sirdīs, tā arī nav sadzijušas. Kamēr hokeja līdzjutēju atmiņā viņš amžīgi paliks kā nelaužamais Dzelzs vīrs, viņa paša ģimenē gadiem ilgi klusi norisināšanās personiska drāma, par kuru atklāti izrunāties joprojām ir bezgalīgi smagi un sāpīgi.
Šajā laikā leģendārā sportista meitas ir izaugušas un kļuvušas par pieaugušām jaunietēm, taču Kārļa brālis atklāj satriecošu patiesību — viņš savas brāļameitas nav redzējis jau veselus 15 gadus. Kad notika šausminošā nelaime, vecākās meitas Karolīna un Laurēna bija pavisam mazi bērni, kuriem tēva zaudējums bija smags trieciens, savukārt jaunākā meitiņa Viviena tobrīd vēl pat nebija nāakusi pasaulē. Šobrīd Kārļa vecākā meita jau ir sasniegusi apmēram 20 gadu vecumu, tomēr kontaktu starp radiniekiem atjaunot tā arī nav izdevies.
Hokejista brālis neslēpj savas klusās cerības un sāpes, paužot vienīgo vēlēšanos, ka nākotnē situācija varētu mainīties. Viņš no visas sirds cer, ka meitenes, kļūstot vecākas un patstāvīgākas, pašas reiz sajutīs iekšēju vajadzību un izrādīs vēlēšanos satikties ar sava tēva tuviniekiem un dzimtu. Šie piecpadsmit gadi ir nesuši milzīgas pārmaiņas un atstājuši dziļas pēdas ikviena ģimenes locekļa dzīvē, taču atsvešinātība starp tuvajiem joprojām saglabājas kā smaga smeldze.
Vienlaikus atklātībā nonākusi informācija arī par to, kas patiesībā notiek ar ilgi plānoto un solīto pieminekli. Jautājums par Dzelzs vīra piemiņas iemūžināšanu un viņa godināšanu joprojām paliek atvērts, piesaistot visas sabiedrības uzmanību, kamēr hokejista tuvinieki turpina nest savu personīgo zaudējuma smagumu un klusās cerības cauri aizritējušajiem gadu desmitiem.
